GALVENAIS CEĻŠ BEZ NOSAUKUMA

Standard

collage3

ZINÁMS NEZINÁMAIS LIELUMS

Kádá janvára diená, Buenosairesas svelmes gandríz vai nosmacéta, beidzot sasparojos iziet uz lielceļa Cordobas virziená. Cordoba ir mana míļáká Argentínas province ar satraucošiem kalniem, bet latvieša dvéseli remdinošu zaļumu un údenskrátuvju daudzumu, kur, akurát, veiksmígi esmu dabújusi vasaras haltúru – darbu kempingá Cabalango. Izklausás péc plána, bet zinu, ka dodos iekšá avantúrá – jo šai zemé “sarunáts” nozímé “tad jau redzés” un “túlít” nozímé “kaut kad”. Manas dziļás kultúrzinášanas vélák, protams, apstiprinásies.

collageblogam2

GALVENAIS CEĻŠ BEZ NOSAUKUMA

Stádinát auto man palídz (nu, nosacíti gan) Mauricio, viens no ší bloga varoņiem, pie kura agrák ciemojámies Santjago, Čílé. Savu transportbiļeti uz Cordobu viņš labprát iemaina pret stopéšanas pieredzi, un tíri raiti, péc 2 dienám esam jau nonákuši provinces galvaspilsétá, tieši, lai paspétu uz pédéjo nakts autobusu uz páris stundu attálo Cabalango.

Ká tálák atrast kempingu, instrukcija iesaka doties uz priekšu pa ciemata galveno ielu, bez nosaukuma, 3 kilometrus. Galveno ielu atrast nav grúti, jo tá ir praktiski vienígá, ciems izbeidzas péc páris ékám, un tálák ar pilnám somám kátojam pilnígá tumsá pa pilnígu nekurieni. Péc norádítás devas kilometru, ainava nemainás, tádéļ Mauricio izskrien kádu páríti uz priekšu izlúkos, bet es palieku ar somám, pirmo reizi maná múžá – mazas, drosmígas lapsas aprieta.
Acímredzot kļúdíjušies, somu mocíti, atgriežamies ciemá, kur uzsákam sarunas ar piebraukušo policijas patruļu. Neviens neká nezin, bet péc apraksta esam gájuši pareizi. Es ípaši neslépju savu spéku sabrukumu, ar viltígu, klusu ceríbu, kas piepildás (paldies, lapsa) – policijas onkuļi laipni mús aicina sésties aiz restém. No prieka atsitam dibengalus, jo bandítsédekļi izskatás érti, bet izrádás akmenscieti. Galamérķi atrodam péc vismaz 10 km, beztilta upes šķérsošanas un kratíšanás pa klintím; par músu veiksmígo ierašanos poliči paziņo ar ieslégtám sirénám, un tá nu es savá jaunajá darba vietá ierodos, laistídamás patruļu ugunís un uzlúkojot pársteigtas sejas.

collage4

TAD JAU REDZÉS

Nákamajá diená savukárt tieku pársteigta es – táda kempinga nemaz nav.

Nákotnes kempinga direkcija ir gados jauns čalis, várdá Tavo (no Gustavo), kurš ir zemes ípašnieka topošá biznesa partneris un lielákoties savas dienas pavada izstiepies gultá, bakstot telefonu. Páréjie palígi déļ neprecízajám instrukcijám un nebaudot policistu labvélíbu ir pa ceļam pazuduši, tejieni neatraduši. Mani vienígie lídzstrádnieki ir divi bédubráļi no Buenosairesas nelabá rajona, kas devušies iekšzemé darba mekléjumos un dívainá kártá nonákuši šeit.
Visa kempinga infrastruktúra ir vadíbas štábiņš uz klints, ar údeni un elektríbu, izbúvéts grills, un árá ļoti lénám topošas tualetes. Lai nu cik kempingam maz vajag, vajag daudz vairák neká te ir, jo pati teritorija ir mežoníga, dzelkšņainu krúmáju un kaktusu mežs, lídz civilizácijai un pártikai ir táls kájámgabals, turklát dzeramais avotúdens kautkur klintís prasa labas orientéšanás iemaņas.
Katru dienu cenšamies izpildít norunáto 2 stundu darba normu par uzturéšanás atļauju, direktors sola mainígu procentu daudzumu no dríz (kad – tas arí mainás) plaukstošá biznesa.
Iepazíšanás ar šís zemes (izrádás, ne párák legálo) ípašnieku Haviju, kurš iegrimis gan psihiatra izrakstítás, gan paša izvélétás substancés un sapņo te no sava hosteļa vest cilvékus uz nekontrolétám brívdabas reiva pártijám, ievieš maní mieru un skaidríbu, par to, kas šeit ísti notiksies – itin nekas.

 

collage5

MIERS VIRS ZEMES…

Pamest nákotnes kempingu man nav iemesla – mana iztika no ší projekta nav atkaríga, tádéļ baudu iespéju uzturéties, iespéjams, vistíkamákajá vietá, kur esmu bijusi. Uz visiem 360° paveras skaistas kalnu ainavas, netálu ir saulé uzsilusi upe nogludinátos milzakmeņu krastos ar katliņu, kur plunčájamies katru dienu kopá ar forelém.
Lai izdzívotu, tiek uzvaréta mana visu dzívi spiedzieniem pavadošá kukaiņfobija, jo zále te kustás arí bezvéjá no dažádu specimenu daudzuma, bet dažkárt zálájs izrádás stiebrus nesoša, blíva skudru armija. Telts grída viegli cilájas un vakaros noliekot ausi uz spilvena, dzirdu, ka pazemé darbi vél rit pilná spará. Méğinu notírít zaru no telts – tas pats ņem un aizlido.
Lapsas te cilvéku nebaidás, šai klimatá laikam neviens tás nav méğinájis apbázt ap kaklu, tikai fotoaparáts, protams, tieši nekad nav pie rokas. Tápat nenoknipséju bezmazvai krokodilizméra ķirzaku pie štába, jo pársteiguma un (velta) izbíļa sajaukums man sastindzinájis locekļus.

 

…BET CILVÉKIEM NELABS PRÁTS

Kamér es baudu mežonígo, smaržígo, trokšņaino dabu, atgústot dvéseles lídzsvaru un laimi, tur, cilvékpasaulé, briest kaislíbas.
Péc Tavo méğinájuma iekasét naudu par pieeju peldvietai, esam tikuši pie ļoti maziem ienákumiem, toties daudziem ienaidniekiem tuvákajá apkártné.
Bautista, kuram esam nejauši atraduši darbu par Zirneklcilvéku autobuspanorámas túrés netálajá Carlos Paz kúrortá, netoleré šo straujo personíbu maiņu, un kádu nakti no mieríga puiša párvéršas drusku huligáná, ká rezultátá abi draugi spiesti kempingu pamest.
Tad káda pilsétas atbraukušá ciemiņa véders uzsák 3 dienu ilgu kariņu ar músu avottíro údeni, un štábs kádu laiku kalpo par lazareti.
Skandálam tuvojas arí abu biznespartneru – mazá direktora un zemípašnieka attiecíbas. Abi viens no otra gaida reálas lietas, un abi vienádi neko nedara, izbļaustíšanás abu starpá noved pie dažám ražígám darba dienám, kas trauslám dvéselém ir nácis tikai par skádi.
Kádá štába apciemošanas reizé, Tavo péc gandríz 2 nedéļu kopígás cíņas, man paziņo par savu dezertáciju – viņš brauc májás, un kempinga nebús.

VASARA TURPINÁS

Lémums ir negrozáms, un tá nu es, skumígi kaldinot vasaras plánu B, ļaujos pédéjám šejienes dávanám – peldém pilnménesgaismá, un tám neaprakstámajám ķermeniskajám sajútám, ko sniedz pilnígi dabígs, silta, smaržíga, zvaigžņota vasaras nakts.

Advertisements

Aplis ir noslēdzies

Standard

Pa Ruta 40 laižamies lapās no negantā Patagonijas vēja, kurš ēdājam no karotes ceļā uz muti izrauj ēdienu un placina teltes pie zemes. Un lapās mēs tiešām esam aizlaidušies – tuksnešainās stepes vietā pie El Bolson kalni slejas zaļi un kokiem klāti, un te arī ir maģiskā atslēga uz vasaru – pēkšņi ir pavisam silts, kā visskaistākajā Latvijas vasaras dienā. Ap hipiju meku El Bolson ir daudz dažādu kalnu taku un teltošanas pie ezeriem, bet gan miesas, gan prāts (nezin, kas bija pirmais) ir pagalam pieguruši, un nolemjam, ka esam pelnījuši kārtīgu hosteļa dienu – ar internetu un gultu. Hosteļa ērtības ir vilinošas, bet mūsu
gadījumā pievilošas, jo internets joprojām šai pusē praktiski neiet un hosteļa saimnieks, kurš nemitīgi piezogas viesiem un ausī iebļauj kādu How are You vai Que alegria (Ak, kāds prieks)
izraisa stresu. Vismaz baudam dažādus garšīgus ēdienus un dzērienus visai neprātīgās kombinācijās, kas rezultējas ar negulēti nakti, daktertanti un šprici. Tā arī īsti neatpūtušies, slinkojam un pasakainos bezgallielo kalnu ezerskatus baudam no nostopēto auto logiem.

El Bariloche ar hosteļ-internetpriekiem iet pavisam labi, tādēļ saņemamies vēl pabaudīt dabu un dodoties pa ceļu tālāk, ļaujam šoferim mūs izmest vienkārši kāda ezera krastā. Skaistu zvaigžņu nakts, kuras laikā kāda palaistas govis turpat aiz plānās telts sienas sukā iekšā zāli un no rīta atspirdzinoša mini pelde ezerā.

Gandrīz vai dienu nostāvam tiešā saulē un netiekam nevienā pārkrāmētajā, no ezera – uz ezeru braucošājā atpūtnieku mašīnā. Tiekam izklaidēti ar vietējo ģimenes šovu – kāda meita nemākulīgi norauj auto bamperi un ezera krastos tiek izkliegta un izaurota visa ģimenes galvas dzīves sāpe. Ja nezinātu, ka vietējie ir tik izcili drāmas meistari, pat samestos bail. Stundu veramies šovā, līdz mūs aizrauj pa ceļu uz priekšu kāds jauks pāris un vakaru jau sagaidam uz dikti vientulīga ceļa aiz neviena vien tūristiska miesta.

Noskatam jau naktsguļu, bet, negaidīti tiekam uzņemti auto un jau lidojam uz Cutril Co, pa ceļam vēl noskatām milzīgu vulkānu, kurš 4 000 metru augstumā slejas Čīles pusē.
Par mūsu ceļmalgulēšanas plānu pirms Cutril Co, šoferis krata galvu un saka, ka labi nebūs. Netiekam tāpat vien sabaidīti, jo šoferim Lalo ir risinajums – takā viņš pats paliek pie dēla,
mums tiek piešķirtas viņa mājas atslēgas, nākamajā dienā iedāvinātas lauru lapu koka sēklas un padziļinātas zināšanas mates pagatavošanā. Nākamais šoferis gan arī izrādās atkal pagalam draudzīgs.
Ieradušies galamērķī, mums par pārsteigumu, tiekam aizvizināti uz kārtējo māju, lai sapazītos ar visu ģimeni un gandrīz vai ievilināti palikt uz svētdienas pusdienām.

Bet pietiek, ka iemācam Rubenam dažu labu latviešu frāzi un turpmāko dienas daļu pavadam braukājot ar sabiedrisko transportu – Neuquen ir milzu pilsēta, un tiešām vajag vai visu dienu, lai no tādas tiktu ārā.
To izdarījuši, nakts krūmos un svelmainā saulē grūts stopējiens uz Bahia Blanca, pēc 2 mēnešiem atgriežamies vietās, kur uzsākām savu ceļojumu.

DSC02852

Te ir plāns saķert vilcienu un pabeigt apli, tomēr atklājas, ka vilcieni te katru dienu neiet – jāgaida līdz rītvakaram. Dodamies meklēt hosteli, un, kā izrādās, atrodam vienu un vienīgo visā pilsētā – tas ir pilns, tomēr saimnieks piedāvā kārtējo istabu – skapi, ko arī par kabatsnaudu pieņemam. Hostelīts ir īstā Latīņamerikas koloniālā stilā, visas higiēnas un virtuves iekārtas smagas un milzīgas – lietas no čuguna un telpas plašas un tukšas. Vienreizēji.

IMG_9140

Pa nakti norisinās pirmsskolas karnevāls – tieši pie mūsu namdurvīm, cilvēki ar “trakajām putām” noklāj viens otra miesas un pavada nakti muzikāli izklaidēti. Mēs pieņemam nelielu dalības drusciņu, un nākošo dienu pavadam laiskās pastaigās pa saulaino un brīžiem koloniālarhitektūriski pārsteidzošo Bahia Blanca.

Pienāk vakars, ieliekam savus ķermenīšus vilcieniņā un čuk-čukojam cauri garai un negulētai naktij uz galvaspilsētu. Vēl tik pēdīgais pārbaudījums – izskriet cauri Constitucion stacijai, izvēlamies to pamest takša drošībā un esam mājās.

Protams, bez incidentiem pavisam Buenosairesa mūs – somaiņus atstāt negrib. Šīs pašas dienas vakarā, dodoties ar somām pēc mantām, kas noglabātas draudzenes Ilzes mājā, mūs uz ielas cenšas apzagt, tajā, ko nu jau varētu uzskatīt par BsAs stilu. Mūs aplej ar zaļu, kakām līdzīgu šķidrumu, simulējot putna nedarbu un tad nāk “palīgā” notīrīties. Tik šoreiz, par laimi acīgs garāmgājējs iztraucēja otro daļu. Tā nu labi zaļi, gana smirdīgi, bet vēljoprojām visu savu mantu saimnieki, mēs pavadām labas 45 minūtes pārbāztā autobusā un laimīgi nonākam mājās.

Gala beigās 48 stopi un ~7400 km ir piedzīvoti! Bilžu laiks sekos.

Uz ziemeļiem pretī vasarai

Standard

Katra pasaka ir tikai atkāpe no skaudrās realitātes, tā nu atgriežoties pie ceļojuma pastāsta, nedaudz par pasaules malas atstāšanu un kalnu malas sasniegšanu.

Aukstajās un nu jau nogurdinošajās Ušuaijas dienās mūs atspirdzināja mūsu pašu Gatildo Da Silvas kunga novēlota ielidošana, ar rupjmaizi, gotiņām un jauno Mildas eiro monētu padusē. Tomēr kopējos ceļošanas plānus izjauc Gata kājas nedienas, mums jādodas mājupvierzienā, bet Gatim dakteri izraksta hosteļa saimnieces aprūpi.
No Ušuaijas izstopējam diezgan viegli, nedaudz aizķeramies ar Argentīnas – Čīles – atkal Argentīnas robežas šķēŗsošanu un Magelāna šauruma pārlaivošanu, tomēr visu izdodas veikt vienā dienā un vakarā jau bijām Rio Gašegos pievārtē – atpakaļ kontinentā.

Pārnakšņojam teltī pie draudzīgu policistu kantora, kas piedāvā mums ne tikai savu WC istādi, bet arī stopēšanas padomus. Padomi nākamajā dienā gan nepalīdz, jo satiksme te maz, nākas kājām apiet apkārt pilsētai un tad ar ilgu un mokošu stopdarbu uzsākt ceļu uz sen kāroto El Calafate.

Te arī pirmais negaidītais, un ļoti tīkamais posma pārsteigums – pusceļā mainot šoferus stopējam Esperanzā, mūs uzņem jau pirmais garāmbraucējs un jau sarunas sākuma standartjautājumu rezultātā mūsu tautība izraisa viņā izbrīnu – šim rados esot kāds, kas ar latvieti vai igauni precējies. Vārds pa vārdam noved pie “mazās pasaules” atklāšanas – viņš ir mūsu draudzenes Ilzes vīra Diego māsas bijušais vīrs. Jāpiemin, ka Diego māsu, kas dzīvo El Kalafatē, personīgi nepazīstam, bet bijām plānojuši iepazīt ierodoties pilsētā.

Viss šis teju neticamais atgadījums mūs noved pa taisno Diego māsas mājīgajā namiņā, kur tad rezultātā arī paliekam visu El Kalafates nedēļu. Šī sagadīšanās ir svarīga arī tādēļ, ka, izrādās, pilsētā visu nedēļu notiek festivāls, kā dalībnieki un apmeklētāji aizņēmuši visas palikšanas vietas.

El Kalafate ir kā mūžīga ziemassvētku pilsētiņa ar piparkūku namiņiem un izgreznotiem kokiem avēniju malās. Šeit arī piedzīvojam Perito Moreno ledāja pasaku, un arī vairākus mūsu olimpiešu sasniegumus caur tālrādes iekārtām.

Labi atpūtušies dodamies uz El Chalten un vienu no iespaidīgākajiem apskates objektiem mūsu maršrutā – Fitzroja kalnu. Tas neliek vilties, tik vien kā divas dienas slēpjas mākoņos, bet, kad iznāk pagozēties saulītē, visas acis liek izskatīt.

IMG_0542

El Čalten ir pašpasludinātā trekkinga (haikinga) pasaules galvaspilsēta – apkārtne pilna dažādu taku kalna un apkārtnes apskatei, tās arī trīs pilnas dienas krustojam un šķērsojam. Kalnu upēs pat nedaudz tiek lūkots pēc zelta – tomēr veiksme, gluži kā Latvijas hokejistiem spēlē pret Kanādas izlasi, nav sabiedrotā un zelts paliek neiegūts.

Šī ir tā retā vieta, kur telefonu sakari nedarbojas un internets ir gandrīz vai neesošs, tomēr visi savienojumi izdodas. Gan ar draugiem – kalnu apmetnē sastopam berlīnieti, kas sevī iemieso Krišjāņa un Gata garu. Arī kļūmi – vedējmeitenes auto aizmirsto kameras statīvu – ar nelielu izmeklēšanas darbu izdodas izlabot un dārgumu atgūt.

Kalnu pastaigas jaukās ir arī makten nogurdinošas un ceļinieki izlemj, ka laiks uzsākt mājupceļu uz Buenosairesu – priekšā ap 2500 km viena no pasaules visvientuļākā, bet skaistākā ceļa – Ruta 40.

Stops ārā no Čaltena ir negaidīti veiksmīgs – tiekam auto ar amerikāņu pāri – mūsu vienaudžiem no Amerikas gudrā, Ziemeļrietumu, gala un sākas jauks divu dienu koppiedzīvojums. Pirmā dienā smagie ceļa apstākļi liek kilometrus mērot sāpīgi lēni un pret vakaru apmetamies brīvā municipālā kempingā Gobernador Gregores pilsētelē.

Nākošās dienas plāns ir tikt līdz Cueva de los Manos (“Plaukstu ala” – ar 10 tūkstoš gadu seniem alu zīmējumiem), kur plānots šķirties no amerikāņiem un kājām pievarēt 30 km, lai apskatītu kāroto. Šeit gan liktens iejaucas un alu sasniedzam daudz lielākā konfortā – amerikāņi arī sajūt vēstures vilinājumu un alas apskati veicam kopā.

Atklājas, ka ceļs uz alu ir ļoti smags – ļoti stāvām nogāzēm iekš un ārā no kanjoniem, šeit amerikāņiem tik netipiskais mazauto pūšot un elšot kārpās un kārpās ik pa laikam pasažieriem liekot ceļa posmus veikt kājām, tomēr gala beigās mēŗķi sasniedzam. Šeit nogurums un, iespējams, patīkamie ceļa biedri mūs noved pie pirmā legāli apmeklētā apskates objekta – šķiramies no pieņēmama daudzuma (mazuma) peso, un kā miermīlīgi tūristi – vairs ne kā robežpārkāpēji recedīvisti – apskatam seno indiāņu mākslu.

Ceļš uz alu ir prasījis teju vai pus dienu, tomēr pret vakaru mūsu gala mēŗķi sasniedzam – nelielā Perito Moreno vārdā sauktā miestiņā. Kempings, tad atvadas no amerikāņu draugiem, tad lielais stopējiens. Beidzot Ruta 40 mums sadod pa dupsi, visa diena tiek pavadīta vēju plosītiem uz ceļa – nekā. Vakarā sagrauti dodamies atpakaļ uz apmetni.

Situācija šķiet diezgan drūma, tomēr nākošā rīta lēmums ceļu sasniegt mums netipiski laicīgi dod cerību. Diezgan drīz tiekam jau pie pirmiem vedējiem, tad otriem un nu jau netālu no Rio Mašo mēs sastopamies ar vienu no retajiem šī brauciena fūristiem. Čīlietis – beidzot viens interesants fūrists, priekšā mums tāls celš (ap 400 km) līdz El Bolson un teju tas viss tiek pavadīts sarunās.

Tiktāl tad nu izrunāts, dodamies tālāk uz ziemeļiem un vasaru, nu pat jau atkal sajūtam pirmās karstās dienas – Mendoza (iespējams), mēs nākam!

Ledāja blēņas un pasakas

Standard

Reiz senos un ne tik senos laikos bija un ir ledājs, ko tuvi un tāli Perito Moreno vārdā teic. Ļaudis slavē un vēlas vaigā skatīt, mēs arī. Tad nu mūsu pirmo tikšanos centāmies kā īpaši izcelt. Turpmākais, visticamāk, nekad nav noticis, un nemaz nevar būt noticis, tomēr izstāstīšu.

Ledājs atrodas nacionālajā parkā, līdz ar to aši zēni par to cenšas iekasēt naudu. Mēs ar šādu spēlīti neesam mierā, tā ka ķeramies pie mūsu parastajiem niķiem, un apejam kasi pa mežiem un dadžu pūlkiem klātu kalna nogāzi. No parka ieejas līdz baltajam milzim 30 pāri kilometri, diena iet uz otru pusi un skaidrs, ka īsti atklāti pa ceļu abi bezbiļetnieki iet nevarēs. Pieņemam lēmumu slēpnī nogaidīt nakti, un tad netraucēti kājelēm notipināt ceļa laidumu.

Nakts nav izvēlēta nejauši, mēnesis ir pilns un izgaismo gleznaino kalniem un ezeriem krāsoto apkārtni. Vārdi ir par mazu, lai aprakstītu šo naksnīgo pastaigu, katram mīļi iesaku ko tādu izdzīvot. Jau padsmit kilometru no ledus lauka tas mūs sveicina. Krakšķi kā lielgabala šāvieni atbalsojas ielejā un krītoši ledus bluķi kā pērkona dārdi tricina kalnus un mūsu mazās un trauslās miesas skaidri sajūt dabas varenību. Tā nevar būt, tā ir pasaka!

IMG_7465

Ledus kalna sveicinu atņemam visu mīlētāju dienas garā. Visā parkā esam tikai mēs trīs, mēs un lielais lādzīgi dusmīgais ledus lauks. Kad to sasniedzam, aizraujas elpa. Ieplestās ačeles cenšas ieskatīt to varenību, aušeles – ieklausīt to spēku! Saullēktu mēs sagaidam kopā, pasaka ir cauri, ir klāt tūristu tūkstoši un mēs pamostamies “aiz ienaidnieka līnijām” – bez biļetēm un parka uzraugu ielenkumā.

Misija ir skaidra, tikt ārā, cik vien iespējams klusi, un tas izdodas, dažas nervozas stundas un sarunājam mūsu glābēju – neatklāti pametam pasaku parku, lai tagad ar šīm blēņām dalītos.

IMG_7755

Uguns(zemes) kristības

Standard

Daba ir laba, daba ir skarba

Tālie dienvidi nu jau pavisam tuvi, par ko liek manīt aukstais, vējainais un pat lietainais laiks, par spīti kam tomēr tiek nolemts telšot. Stopojam uz Rio Gallegos ar plānu izbirt gabalu pirms pilsētas un apmesties upes krastā.

Pēc aptuveni 100 km nobrauktiem busiņa kravas kastē, tiekam pie ļoti lādzīga vadītāja vadītās smagās mašīnas. Uzzinājis par mūsu plānu, un noskaidrojot, ka pārtikas mums nav pietiekami vairākām dienām viņš laipni piedāvājas atpakaļceļā no Rio Gallegos atvest mums ko ēdamu. Solījumu pēcak arī izpilda, atvedot mums lielu daudzumu gaļas, maizes un siera – visu dāvanā.

DSC02517

Pirmā apmetne tiek ierīkota zeltainas zāles laukā. Skati ir neticami skaisti, bet tajā pašā laikā nodevīgi skarbi. Zāle ir kā miljoniem mazu adatiņu, visi krūmiņi ērkšķiem klāti, pūš neticams vējš. Visa flora būtībā pilnā balsī bļauj uz tevi: „Lasies lapās! Tinies! Pazūdi! Mūsu skaistums ir mūsu.” Interesanti, ka vēju teltī nevar dzirdēt, dzird tikai telts mocības, kad tā tiek plosīta. Apkārtnē nav neviena koka, kam šalkot – spokains telts plandoņas pavadīts klusums.

Nakts ir skarba, tādēļ rītā dodamies meklēt vietu pie upes. Ejam ilgi, ejam tālu un atrodam teju vai paradīzes saliņu. Negaidītu aizvēju ar mazu zaļu strautiņu, jaukiem krūmiem, kur organiski ietilpināt telti. Divas dienas pavadām šeit. Tad dodamies uz pilsētu, satikt draugu Rodrigo un sagatavoties pašam galvenajam ceļojuma posmam – Uguns Zemei.

Pa pašu maliņu

Usuaija – pašpasludinātā pasaules mala, vistālākā pilsēta uz dienvidiem. To jau gandrīz rokām sniedzam, tomēr jāpārvar vairāki šķēršļi. Jāšķērso divas Argentīnas – Čīles robežas un Magelāna jūras šaurums. Viena diena izrādās par īsu, un pēc diezgan smagajiem dienas stopdarbiem, nakts melnumā, telti slienam jau Ugunes Zemē, pirms Rio Grande pilsētiņas pludmalē.

Nu gan ir auksts, ekipējums sāk izrādīt vājuma pazīmes un ķermenīši tumsu aizvada caura miega un drebuļu ritmā, neba velti Uguns Zemes province sevī iekļauj arī Argentīnas Antarktīdas teritorijas. Apziņa, ka politiski esi arī Antarktīdā sagādā patīkamu sasnieguma sajūtu.

Vēl diena un pasaules mala sastop mūsu personas. Usuaija ar sniegotajiem kalniem dzidra un dzestra okeāna malā. Jāpiebilst, ka „pasaules mala” ir uzskatāms par visai kompleksu jēdzienu. Ir tālākais kontinetālais punkts, ir tālākais punkts – Horna rags, kas ir pēdējā mazā klinšu saliņa visā dienvidu gala salu kopā un tad ir Uguns Zeme – liela sala, kur beidzas ceļš un ko mēs esam nolēmuši uzskatīt par pasaules malu.

IMG_7040

Nedaudz hosteļa, un ir laiks lielajam piedzīvojumam – nedēļu ilgam pārgājienam pa „pašu maliņu” – salas dienvidu krastu. Tiek iepirkta nedēļas deva konservu, rīsu un auzu pārslu, somas tiek maksimāli atbrīvotas no nevajadzīgā, kas tiek nodots hosteļa gādībā un aiziet.

Ir vasaras vidus tā ka laiks ir silts, pa dienu pat teju 10 celsija grādi. Izejam lietus pavadīti, līdz ar to pirmā vakara pārbaudījums ir ugunskura iekuršana, lai izžāvētu drēbes un apavus. Šādi, kā vēlāk izrādās, tiks aizvadīts katrs vakars.

Uguns Zemes flora ir ļoti atšķirīga no pārējās Patagonijas, te ir meži – pasakaini meži, vārda tieša nozīmē. Koki ir dīvaini, teju maģiski liektu formu. Daudz kur meža grīdu sedz mīksts un neticami „kopts” zālājs. Ir ogas, kas vizuāli ļoti līdzīgas brūklenēm, otras – upenēm, vēl vienas mellenēm, taču citas. Lauki klāti milzu pūpēžiem, daži no vienas vietas nosēti aitābolu.

Otrā pārgājiena diena kļūst par vienīgo bez ugunskura. Šajā dienā pievarām vien 10 km, jo jāiet caur raganu meža brikšņiem, kas noslēdzas ar nonākšanu pludmalē un vēlāk nebeidzamiem laukiem. Sāk līt un arī nogurums ir milzīgs,telti stādam klajā laukā, un līdz rītam nenākam laukā.

Trešā diena, ir diena, kad paredzēts apmetni ierīkot divām dienām, jo ceturtā domājam iet bez somām, cik tālu vien varam, lai līdz vakaram atgrieztos nometnē. Un veiksme ir mūsu sabiedrotā – 50 km noieti, nekuriene ir sasniegta un apmetnes vieta atrodas neaprakstāmi skaista. Teju neatrodama, nedaudz baisas upītes tuvumā, zaļas zālītes apaugušā noburtā nokaltušu koku mežiņā.

Pirmais vakars ir vienreizējs, laiks ir lielisks, uguns sprakšķi lej siltu tēju mūsos un sajūta, ka esi tik tālu no visa ir nedaudz baisi saviļņojoša. Jaukais un netipiski skaidrais laiks izrādās par iemeslu ļoti saltai naktij, neskatoties uz ko ceturto dienu uzsākam gana mundri. Bezsomu modē nosoļojam 36 km – pa 18 katrā virzienā. Tādejādi sasniedzot teju 70 km attālumu no civilizācijas.

Vakars nāk ar jaunu un stipru lietu, līst tik stipri, ka drēbju žāvēšana kļūst teju neiespējama, ejam gulēt slapjām drēbēm – salstam, bezdievīgi, un kā izrādās ir pamats, agrs rīts paver citādu pasauli, kalni visi balti – ir snidzis. Agrums kļūst par izdevību drēbju žāvēšanai, jo veiksmīgā kārtā nelīst.

Sākam atpakaļceļu, kad daba atkal parāda savus baltos zobus. Slapja sniega vētra pusstundas laikā mūs izmērcē līdz kauliem. Sals ir nogalinošs – ugunskurs neiespējams. Domas ir drūmas, pirmo reizi saprotam, ka ar dabu nevar jokoties – tā nepiedod kļūdas, ne šeit, ne trīs dienu gājiena attālumā no ļaudīm.

Kur daba mūs dubļos min, tur veiksme ir mūsu sabiedrotā, sasniedzam gaučo būdeli, kur kāds nesen bijis, vēl ir kvēlojošas ogles un ātri tiekam pie ugunskura, žāvējamies un nolemjam pārlaist nakti šeit. Izvēle ir ļoti pareiza, jo nakts izrādās pat bargāka par iepriekšējo un līdz ar saullēktu iznākot laukā, zeme kraukšķ zem kajām.

DSC02611

Lēmums ir forsēt notikumus un divarpus dienu gajienu pievarēt dienā. Tas nozīmē 30 km ar smagajām somām. Esam gatavi uz visu, lai tikai nebūtu vairs jāsalst slapjiem teltī. Gājiens ir teju nebeidzams, atpūtas pauzes pieņemas garumā un biežumā, bet Usuaiju sasniedzam, un vakarā jau tiekam siltumā un pie gardēdienu baudīšanas.

Uguns Zeme ir 6 dienas kājelēm mīta, 130 galējie kilometri ir pievarēti un ir laiks doties. Sākas jauns posms mūsu ceļojumā, kalnu posms un 40ais ceļš, kas solās būt skaistu skatu un, cerams, piedzīvojumu pilns.

No jūras un olām

Standard

Trelew

IMG_5313

Labākais šai pilsētelē ir paleontoloģijas muzejs, kur mājo Patagonijas teritorijā atrastie dinozauri ar savām olām. Parējā pilsēta ir tik ļoti nekāda, ka pieņemam lēmumu sabiedriski, ar vietēja rakstura autobusu, aiztraukties uz (kā izrādās) līdzvērtīgi nekādo Gaiman. Te gan ievērības cienīga ir vietējā fauna, kas makten atgādina Latviju, ar visām bērnības nezālēm un dadžiem. Vēsturiski velsiešu kolonija, tātad tējas namiņi ar saldmaizītēm pārpārēm. Īstā vieta, kur atteikties no tējas priekiem, jo cenas kliedzoši tūristīgas. Bet nu lai galīgi neatgrieztos Trelewā tik pat pilnām rokām vēl pamanamies autobusā aizmirst ceļojuma blašķi – Kaspars ir sapīcis.

Viss jūras

Atkal Ruta 3, un beidzot fūre. Ved īpaši smirdīgu kravu – zivju atgriezumus, kas vēlāk tiks pārstrādātas zivju miltos un tālāk zivju pirkstiņos, krabju nūjiņās un japāņu delikatesēs. Pēc pārsimt kilometriem, nu jau pēcpusdienā, kāpjam ārā uz ļoti vientulīga pagrieziena, ar norādi uz Camarones – Paradīzi 70 km. Kā jau bijām informēti, uz paradīzi neviens nebrauc, vidējais auto daudzums stundā tāds pats kā apdzīvotības blīvums uz kvadrātkilometru – 0,5. Stundas iet, skatiens jau tāli veras pampās, meklējot labāko patvērumu teltij, kad pēkšņi no zilā Patagonijas gaisa uzrodas kravenieks un gulēt jau mēs ejam kempingā ar skatu uz skaistu līci. Ciematā ir kādas 50 mājas un 2 veikali un osta ar 2 kuģiem.

Sekojošā dienā mūs sveic skaistā, bet skarbā jūra, kurā nopeldēties tā arī nesaņemamies. Veikalā apjautājamies par svaigām zivīm, uzreiz tiek pasaukts kāds vīrs, mūs ieved blakus telpā un sākas pārrunas ar vietējo zivju dīleri. Tiek sarunāts randiņš vakarā, mēs ar 30 peso (lats ar pusi), viņš ar kilo langostinos, lai kas arī tas būtu. Izrādās – tīģergarneles, pie tam neuzvaramā daudzumā, pēc vakariņām pāri paliek neuzvarēta puse.

Uz Camaronēm nebraucām pārēsties garneles – galvenais uzdevums – apskatīt pingvīnus. Pingvīni gar Patagonijas krastu dzīvojas daudz, bet vienmēr aiz sētiņas – gan lai iekasētu naudu par apskati, gan lai pasargātu pingvīnus no apmīļotgribētājiem. Mēs brauksim tur, kur viņi tikai pasargāti. Atkal tas izvēršas stopējienā uz ceļa gar līci, kur neviens nebrauc, nieka 30 km, bet turp atpakaļ ar kājām nenoiesim – un neejam. Mūs uzņem 2 ceļotājmeitenes, kas pēc iepriekšējā nedēļā piedzīvotā auto-salto brauc teju kājāmgājējātrumā. Tās ir labas ziņas bruņnesim, kas mūsu ceļa šķērsošanu pabeidz sveiks un vesels – labs iesākums zooloģiskiem priekiem.

Pingvīni. Iespējams visbezjēdzīgākie dzīvnieki pasaulē. Visu dienu viņi vienkārši stāv. Pārsvarā nekustās, ik pa laikam šķauda un atkal stāv. Katram ir ala, pie kuras stāvēt. Cilvēku apkārtbizošana tiek pilnībā ignorēta, un kā izrādās arī tīģergarneles metošie latvieši nav nekas ievērības cienīgs, pat miskastes atvērtā rīkle izrāda vairāk emociju saņemot pārpalikušo garneļkaudzi.

IMG_5407

Uz priekšā redzamās saliņas bļaustās jūras lauvu tēviņi, pingvīnu zemi ieskauj Guanako (lamas radiniece) un strausveidīgo (dievs vien zina kā tos sauc)  bari. Kaut kur apkārtnē mājo arī augšminētais bruņnesis/-ītis, lielie (stirnām līdzīgie) truši un mazie apaļīgi omulīgie grauzējiņi.

Pa parku vēl aizstaigājam līdz sarkanam, marsveidīgam klinšu ragam. Krāsas apkārt ļoti spilgtas, dzeltena zāle, sarkans akmens un jūra debess krāsā. Atpakaļceļā iespiežamies kādas glābējģimenītes auto un novedamies lielāko ceļa gabalu, pārējo līdz mājām ejam pašu kājiņām. Camarones esam izpriecājušies, laiks doties tālāk.

Dažās stundas veiksmīgi aizstopējam līdz 3ā ceļa auto straumēm, bet neviens mūs neņem. Vēl stundas un atkal 2 ceļotājmeitenes, kas mūs aizrauj līdz Comodoro Rivadavia, pat vēl labāk, viņas brauc tai briesmīgajai pilsētai cauri uz Villa Rada Tilly, mēs nezinam, kas tas ir, bet braucam līdzi.

Labs lēmums, tur atrodas labs un lēts kempings jūras malā, kur mums beidzot nākas pa īsto iepazīties ar slaveno Patagonijas vēju. Telts izskatās pēc plandoša karoga, vismaz mūsējā turas nesadalījusies, toties sienas laiž cauri smalkus smilšu putekļus un teltī dienām sijājas smalks putekļu lietiņš. Elīna atstāj ārā žāvēties dvieli, kas kļuvis stīvs un nelokāms, jo smilšu tajā ir vairāk par auduma šķiedrām.

Par spīti neērtībām, nodarbojamies ar apkārtnes izpēti – arī šim līcim ir savs rags, kur var apskatīt kādus jūras dzīvniekus. Dodamies tur, peciņām kādus labus km. Nonākuši mērķī sastopam aizdomīgu būdeli – skaidrs, te par pēdējiem 10 metriem iekasēs ieeju. Ejam garām. Mūs uzrunā jaunēklis – jāmaksā! Uzzinājis, ka mēs ar kājām, ne vārda nejautājot skaļi secina, ka naudas mums nav, un argentīniešsmaidīgi piešķir mums binokli un laiž iekšā tāpat, tik nobrīdina, ka nākošreiz gan būs jāmaksā.

Arī pludmale te ir lieliska – nepeldamies. Tā vietā divas dienas izcīnamies ar vēju un smiltīm un atpakaļ uz Ruta 3, kā vienmēr ap 4 pēcpusdienā, tāpēc tālu nebrauksim – tik uz Caleta Olvia, nākamo pilsētu 70 km attālumā. Vēja un smilšu plosīti nostopējam autoevakuatoru, somas ar trosi pie platformas un evakuējamies.

Frukti

Caleta Olivia mūs iepazīstina ar diviem tēliem:

  1. Japāņu čali uz balta divritentiņa iebrauc pilsetā tieši pēc mums. Viņu jau uz Rutas bijām redzējuši pirms nedēļas un kilometru simtiem. Tas izrādās nieks salīdzinājumā ar to, ko šis jau pieveicis – 9 nepārtrauktu mēnešu laikā atminies no pašas Ņujorkas. Dodas uz pasaules malu, un tad mājās svinēt 30-to jubileju.
  2. Retro Ford īpašnieku, kurš pats piedāvājas palīdzēt. Palīdzēt?! Vai tiešām vīrs vienkārši braukā apkārt un meklē, kam palīdzēt… jā. Izrādās, ka jā. Iesēdinājis mūs savā vāģī, izvadā pa pilsētu, parāda visas palikšanas iespējas, bet slimajā latviešā prātiņā uzmācīgā doma: “Kapēc? Šim toč kas aiz ādas.” Nebija aiz ādas, nonācām kempingā.

Cik nu redzējām, Caleta Olivas pārāk jauka pilsētele nebija, nākamajā rītā dodamies kārtējā smagajā gājienā caur pilsētu uz rutu, lai tiktu prom. Brauksim uz citu piejūras miestu, kas esot jauka, tomēr pēkšņi kļuvis auksts. Jāvelk ārā cimdi, cepures un jakas. Kaspars seju pat aizsedz ar armijas krāsojuma masku – īsts laupītājs pēc skata. Ejam gar rutu, un pēkšņi apstājas vēl nestopēts auto un uzņem aizdomīgā paskata jauniešus, vēl dievojas, ka nekad neņem stopētajus. Neticam, bet der.

DSC02287

San Julian nav hosteļu, bet lēta, piepīpēta viesnīcele ar istabu bez logiem mūs gaida un smaida. Atmosfēra ciemā ir diezgan padomjnieciska – sen nav redzēti plaši un pustukši veikali un milzīgas pustukšas ielas.

Kaspars īslaicīgi zaudē cīņu ar Patagonijas klimatu – apaukstējas un trīs dienas paliekam aplaizīt brūces mūsu viesnīcā – skapī.
Ceļš uz dienvidiem turpinās, par to mēs šeit atkal drīz purpinās 🙂

Gulbīti, gulbīti kustini kājiņas, aiznes mani…

Standard

Baisais vilciens

Vienā dienā bija jāpaspēj viss – izvākties no rezidences, ievākt mantas draudzenes Ilzes rezidencē, uzlikt beigu akordus somas saturam (kas, Elīnas gadījumā, mēdz būt visgrūtākais), papusdienot un vēl noķert vilcienu uz Bahía Blanca, kas nozīmē – sākt ceļojumu. Visu ne pārāk labi paspējuši, bijām spiesti līdz Constitucion stacijai traukt ar taksi, bet šoferis, neskatoties uz steigu, apstādināja auto, lika somas no bagāžnieka pārlikt salonā, lai pie stacijas varam operatīvāk izkāpt un šis var laisties prom. Šī rīcība labi apraksta Constitucion rajonu un, kā drīz izrādījās, arī vilcienu.

Neticami lētās biļetes uz 800 km attālo Bahía Blanca izmaksāja tik aptuveni 5 Ls, un tas bija katra santīma vērts. Tumšajā un netīrajā vagonā iespraucoties mūs izbrīnīti un, šķiet, dusmīgi nopēta simtiem brūnu acu pāru. Sajūta neomolīga, tomēr kaimiņi ir ļoti laipni un izpalīdzīgi. Braucam. Braucam 14 garas stundas gana saspiesti un pa visnelīdzenāko dzelzceļu kādu vien vari iedomāties.

image

Pret rītu labi nogurušie ieslīd Bahía Blanca pilsētā, apaujas somām un soļo uz lielceļu. Pilsēta izrādās mānīgi liela un nākas nosoļot teju 12 km svilinošajā saulē (39 grādi!) līdz varam sākt stopot.

Vīndaris un jokdaris

Pirmais, ko ievērojām, ka smagie mūs neņem vērā (kā vēlāk izrādās, dienvidos pārsvarā brauc lielo kompāniju fūres, kuras vaktē satelīti, atšķirībā no ziemeļu mazajiem uzņēmumiem, kur fūres pieder fūristiem). Tas tomēr neizrādās par lielu šķērsli, jo jau aptuveni stundas laikā tiekam pie pirmā šofera – vietējā vīndara, kurš pa ceļam mums izrāda savu vīna lauku un darītavu (degustācija neizpaliek).

Ap 15:00 atkal esam uz ceļa. Saule cepina un joprojām mūsu agrākie draugi – fūres, nestājas. Stunda iet ilgi neciešamajā karstumā, tomēr jauns šoferis ir klāt un dodamies tālāk uz Rio Colorado. Šis mums gadījies baigais jokdaris un visu ceļu mūs izklaidē ar lielīgiem un nedaudz biedējošiem stāstiem par Patagonijas briesmām (piemēram, Melno atraitni) un paša sasniegumiem. Kā jau Argentīnietis viņš sirsnīgi pamet savu ceļu, lai mūs nogādātu kempingā, kas ir patiešām jauki, jo tuvojas jau vakars un tas vienmēr ir nedaudz biedējoši nonākt nepazīstamā pilsētā jau tumsā.

Kempingā novērojam, kā vēlāk izrādās ļoti Patagonisku parādību – saulrietu, kas debesis sārtas iekrāso ne tikai rietumos, bet arī austrumos un pat zināmā mērā arī ziemeļos un dienvidos.

Pirmā nakts teltī ir lieliska, šogad mums ir uzlabojumi – pašpiepūšamie matrači ir lieliski un spilveni arī un tāpat arī gāzes plītiņa. Esam labi sagatavojušies izdzīvošanai.

Ruben s nebuR

No Rio Colorado ātri tiekam uz 30 km attālo krustojumu nekurienes vidū. Šeit iesildāmies ceļošanai Patagonijā – būt tālu no civilizācijas ar ierobežotu ūdens daudzumu uz ceļa, kur neviens nebrauc. To, ka tas ir pabaisi, ļoti labi saprot arī Rubens, kurš savā glaunajā auto mūs savāc uzreiz.

Rubens – interesants, varenturīgs un spānūžiem tipiskā rūķa balsī runājošs profesors. Tik šiks auto nekad mums nebija stājies, bet, kā vēlāk atklājās, Rubens jaunībā bija darījis to pašu. Turklāt Rubenam ir pieredze ar latviešiem – viņa kaimiņš ir latviešu emigrants uzvārdā Puriņš, kurš ar sievu darina no aļģēm gleznas.

Braucam ātri, caur Patagonijas tuksnesim, pa taisnu un nebeidzamu ceļu, kas aizstiepjas aiz horizonta. Šķiramies pie pagrieziena uz San Antonio Oeste pilsētiņu, kur viņš ir nolēmis pārlaist nakti pirms turpināt ceļu uz dienvidiem.

Mirkli pēc šķiršanās atskārstam, ka esam aizmirsuši mašīnā mūsu mazo mugursomu. Un te mums atkal ļoti izpalīdz Argentīniešu nepārspējamā draudzība. Protams, ka Rubens bija paspējis atstāt savu mobilā numuru, ko tad nu arī izmantojam zaudētās mantas atgūšanā.

Šī mums kļūst par pirmo pilnīgā brīvdabā pavadīto nakti šajā ceļojumā. Dažādu Patagonijas zvēriņus izbiedējot uzslienam telti prom no ceļa tuksnesīgā krūmājā, kas pilns ar gliemežvākiem, lai gan līdz jūrai vismaz 20 km. Matrači un spilveni veljoprojām nepieviļ, un labi izgulēti no rīta atgriežamies uz ceļa.

Pusstunda stopēšanas ir nepieciešama, lai mūsu un Rubena ceļi atkal krustotos. Tā nu atkal tiekam uzņemti komfortā un ātri lidojam dienvidu virzienā – uz Puerto Madrin.

Puerto Madrin

Madrinā pirmo nakti paliekam Hostelī, ko vada/valda padzīvojusi dāma, kura jaucas visās viesu aktivitātēs ar pamācībām un aizrādījumiem. Puerto Madrin ir viens no tūrimsa centriem ceļā uz Patagonijas dienvidiem, tāpēc visādām atrakcijām cenas te salīdzinoši nedraudzīgas, kamdēļ nākošā dienā nolemjam atrast brīvu vietu pludmalē ārpus pilsētas.

Somām uz pleciem un saules bargo dusmu pavadīti dodamies gar pludmali, līdz attālā līcītī bezspēkā nolemjam apmesties. Izvēle ir bijuse vienreizēja, jo nākošā rītā izrādās, ka esam kaitotāju pludmales pašā sirdī. Kaspars arī tiek pie kaita priekiem, argentīniešu draudzībai neredz robežu.

DSC02144

Neredz arī vaļus, kas aizbēguši no siltuma, bet tas nemazina vietas vērtību. Valdes pussalā ir vēl citi visādu citādu jūras zvēru apskate par attiecīgam cenām, kas īsti neattiercas uz mums un pingvīnus meklēsim tālak uz dienvidiem, kur pēc nostāstiem zināmas vairākas dabiskas pingvīnu novērošanas vietas.

Tas tik bij’ gājiens

Labi apdeguši un divas naktis aizvadījuši pludmalē soļojam stopot. Pirmais lēmums doties uz pirmo celju 10 km attālumā izrādās aplams, vairāku vietējo pārliecināti pieņemam lēmumu doties uz trešo ceļu. Ejam ilgi un smagi, un par atalgojumu sasnieguši pilsētas robežas dažu minūšu laikā tiekam uzņemti draudzīga puiša autiņā un dodamies uz Trelew, kas arī ir mūsu šā brīža atrašanās vieta.

Veiksmīgi aizpildījām divas vienīgās palikušās vietas vienīgajā pilsētas hostelī un tagad laiks kārtīgi paēst siltu un barojošu maltīti.