Ceļojuma beigu daļu no Peru uz Bolīviju abi skaistuļi ievadīja ar pirmo autobusa naktsbraucienu – ceļā uz Kopakabanu, pirmo pierobežas pilsētu Bolīvijā, pie Titikakas ezera. Autobuss mums apkārt pielasījās pilns ar čolitām – vietējām apalītēm, kas ikdienu vada tautastērptas un apkrautas daudziem smagiem saiņiem, no kuriem dažos vienmēr būs arī pa bērnam. Bija nogurums un Kaspars iemiga, šoferīts ik pa laikam piestāja, lai izbirdinātu vai uzlasītu kādu braukt(ne)gribētāju, līdz vienā no pieturām Kasparu pamodināja čolitu čalas, šķita, tās ir atradušas ko īpaši interesantu kamā nu dikti vajag piedalīties. Bļaustīšanās turpinājās labu brīdi, apalītes aktīvi bira ārā, tad atkal rāpās iekšā un nedaudz traucēja gulētājam nakts miera.
No rīta, pamostoties, Kaspars atklāja, ka autobuss nekust. Pēc tālākas izmeklēšanas atklājās, ka tas ir noparkojies nelielā upītē, pašā augstākajā ceļa punktā 4438 m virs jūras, kur tad, kā izrādās, arī tikusi pavadīta visa nakts. Izbrīnītajam Kasparam Elīna paskaidroja, ka šoferis pa nakti arīdzan bija iemidzis un nobraucis no ceļa, par ko tad arī ir bijuse visa čolitu cepšanās. Neticami veiksmīgi, turklāt, jo daždesmit metru uz abiem galiem būtu sanācis apdauzīt klinti, kas noteikti būtu nodarījis kaitējumu iekšāsēdošo labsajūtai.
Lai nu kā, no rīta autobusu, čolitu neatņemamā “vadībā”, izvilka apturēts smagais, un guļavnieks mūs aizveda līdz galam. Bolīvija, kurā nonācām, starpcitu kopā ar suni, kas, izrādās, regulāri braukā pa “zaķi” starp abām valstīm, mūs sagaidīja ar hosteli par jaunu rekordcenu – 1,5Ls par nakti par degunu. Titikaka mūs palutināja ar laivbraucienu uz Isla del Sol salu, kur kopā ar hipijiem pavadījām, kā vēlāk atklājās, pēdējo nakti savā teltī un tad ar prāmi devāmies pāri ezeršaurumam ceļā uz La Paz (Lapasu) – pasaules augstāko galvaspilsētu.
Lapasā, neskatoties uz iespējām, divi izceļojušies indivīdi nespēja vairs sevī rast spēka tālākiem piedzīvojumiem un pēc pāris pāris neveiksmīgam pa bankomātiem izskraidītām dienām dolāru medībās, nolēma beigt ballīti un doties mājās.
Pēdējā diena uzsākās ar materiālu zaudējumu sēriju, tika pazaudēta neliela, bet jūtama naudas summiņa, un krāmējot mantas atklājās, ka telts arī ir pazudusi, to, pēc notikumu rekonstrukcijas, bijām atstājuši autobusā. Atpakaļstopējiens bez telts solījās būt interesants. Nopirkām biļeti līdz Argentīnas robežai un šoreiz bez starpgadījumiem aizvadījām naktsbraucienu 19 stundu garumā. Bija svētdienas agra pēcpusdiena, kad mēs atradām sevi uz vientuļa lielceļa gandrīz 2000 kilometru attālumā no Bonasairesas, mūsu, kā vēlāk izrādījās trakākais stopējiens varēja sākties.
Neskatoties uz automašīnu trūkumu, pēc ilgāka brīža izdevās vienu noķert, šis mūs paveda vien kādus 100 km, bet ar to bija gana, lai zaudējumu sērijai pieskaitītu telefonu, kas, no kabatas izkritis, palika aizbraukušajā auto. Vēl viens ilgi stopēts parītis mūs aizrāva līdz ne pārāk jaukajau Huhujai, kur tika piedzīvota visilgākā neveiksmīgas stopēšanas situācija, kopā pavadot kādas 10 h, lai tiktu normāli ārā līdz kādam vēra ņemamam lielceļam. Šeit nācās arī pavadīt nakti – pirmo bez telts vai hosteļa un joprojām gana lielā aug(k)stumā. Palikām vēl nepabeigtā, bet nezkāpēc jau pieejamā autoostā. Sajūtas visai postapokalptiskas, pilnīgi jaunas, skaistas telpas, milzīgas un tukšas – gulējām uz grīdas galvenajā zālē, un vēl pirms saules izlavījāmies ārā, lai būvniekiem nenāktos mūs izmest.
Diena gāja uz beigām, kad sasniedzām Tukumanu, kas pilsētas nomalē izmitina visai apšaubāmus ļaužu barus visai apšaubāmos rajonos. Šeit ejot pa gandrīz graustu rajonu ieskautu apvedceļu, vārda tiešā nozīmē turējām īkšķus, lai kāds mūs paņem, pirms kāds cits mums ko atņem. Šķietamā veiksmes brīdī, tikām uzņemti jaukā 60to gadu Fordā – reversajā kabrioletā (ir jumts, bet vietām nav grīdas), kas kā izrādījās mūs ieveda vēl dziļāk graustu rajonā. Te tad arī mums uzsmaidīja vienīgā stopēšanas veiksme visā atceļā – vēl pat lāga neizkāpjot no auto, piestāja fūre, lai izdabūtu mūsu miesas ārā drošajos Argentīnas laukos.
Nakts bija klāt, un bija skaidrs, ka to pavadīsim ceļmalmežā, zem klajas debess, bet atkal veiksme bija mūsu sabiedrotā, gandrīz nekurienes vidū uzdūrāmies kempingam, kura saimnieks laipni atvēlēja mums brīvu vietiņu zem koka. Rīta stopējiens atkal bija pa galam neveiksmīgs, bet ar pāris īsgabalšoferiem uz priekšu nedaudz tikām, līdz kāds tālbraucējtandēms solījās mūs aiztransportēt līdz 8ajam ceļam, kas esot ritīgi labs. Brauciens – 14 h, kuru laikā brīžam iešāvās doma, ka ļaudīm pirms smagās mašīnas tiesību došanas būtu jāpārbauda arī psihiskā veselība un dzīvotgriba – nakts šoferis izrādījās kārtējais sacīkšubraucējs, tomēr neticamā kārtā ap 3:00 naktī nokļuvam benzīntankā uz 8ā ceļa. Vēl viena nakts zem koka, un sākām stopēt.
Ja mums likās, ka iepriekš gāja slikti, tad tagad sapratām, ka esam uz vissliktākā iespējamā ceļa – simtiem kilometru garš neapdzīvotu lauku ceļš, kur visi brauc mazus gabaliņus un neviens negrib ņemt. Kad pret pēcpusdienu bijām pavirzījušies uz priekšu gandrīz neko, likās, ka viss ir zaudēts, bet kartējā veiksme – fūrists – jautrībnieks, kas ļoti veiksmīgā kārtā mūs aiztransportēja līdz īstajam, 7ajam ceļam, kas ir visfūrēm bagātākais. Pret vakaru jau stopējām tur, un pēc dažām minūtēm jau sēdējām fūrē, šoreiz jau 400 km no Bonasairesas. Nebija rallijfūrists, bet nu jau par otru tradīciju kļuvušais midzējšoferis. Ilgi vecais, izspūrušais vīrs nesaprata, kas mēs tādi esam, un ko mēs no viņa gribam, savukārt mēs ilgi nesapratām viņu, jo vīram no miega nebija spēka skaidri parunāt. Nobraucām kopā ilgas nakts stundas, runājot dajebko, sāniski vērojot šofera acis, vai nav jau aizkritušas un izdomājot rīcības plānu, ko darīt, ja šoferis pie stūres nomirst.
Bonasairesā naktī iekšā nebraucām, ārpilsētas rajoni ir diezgan bīstami, jo īpaši mums – somaiņiem – kas kā lampiņas ziemssvētku eglītē vietējiem signalizē par dāvanām, ko nesam. Vēl viena nakts zem koka 100 km no galamērķa. Rīts – īss stops, Bonasairesa. Šeit gandrīz turpinājās zaudējumu sērija – tik vēl augstākos toņos, pie stacijas viltīga kundzīte ar ne tik veiklu paņēmienu izvilka Kasparam pasi un bankas kartes no kabatas. Acīgais jaunēklis, gan raganu uzreiz sazīmēja, un tā nometusi dokumentus zemē izšķobīja nevainīgu grimasi. Ceļojums bija galā.
Kruta Ruta 
🙂