Lasītāj, mans draugs, ja tālāko nebūtu pats piedzīvojis, neticētu, tomēr viss zemāk minētais ir tīra patiesība.
No Arekipas uz Kusko devāmies ar autobusu “no elles”. Mums atkal bija gadījies džigits, kas stūrēja savu konservbundžu pilnībā nerēķinoties ar 50 dvēselēm uz borta un neskaitāmām aiz tā, tomēr, kā noproti, dzīvi galā nonācām.
Kusko ir viena no divu Inku brāļu pilsētām (otra ir pats Maču Pikču), līdz ar to visas arhitektūras pamatā ir inku mūri, kas balsta pilsētas iekarotāju būves. Vidējais augstums ap 3300 m virs jūras līmeņa, kas manu latvieša miesu (Elīna, jau iepriekš radinājusies, tā ka viss kārtībā) pirmās dienās nepajokam nomocīja – augstumslimība ir pagalam nepatīkama.
Virs pilsētas kalngalā slejas Sacsayhuaman – tempļu un valdnieka pilsētas drupas – viens no iespaidīgākajiem Inku būves piemēriem. Nolēmām līdz tam aiziet, kaut zinājām, ka ieejas biļetes atļauties nevarēsim, un te arī sākās mūsu 5 dienu piedzīvojums. Pirms ieejas nejauši satikām Elīnas draugus no divus gadus iepriekšējā ceļojuma (!Mazā pasaule!), Načo un Santi, kuri tieši tanī brīdī grasījās pievarēt indiāņu mūrus, lai iekļūtu pilsētā. Mēs, protams, rāpāmies līdz – kopā vieglāk un jautrāk cīnīties ar modernā tūrisma sekām – augstajām cenām vēsturiskos objektos.
Gala beigās gan apsargi ar lamuvārdiem mūs izvadīja, tomēr, kas redzēts, to vairs neatredzēsi. Vakarā devāmies nosvinēt panākumus kādā no Kusko nakts lokāliem un, ko domājies, satikām čali, kas bija gatavs laipni dalīties leģendārajā kartē “Kā bez maksas tikt Maču Pikču”. Neticamais fakts kļuva par iemeslu trakajai idejai doties pa citādi neiedomājami dārgajiem tūristu ceļiem uz gandrīz nepieejamo Maču Pikču.
Šeit nedaudz paskaidrošu, uz Maču Pikču neiet autoceļi, ir tikai neiedomājami dārgs (ap $80 vienā virzienā) vilciens, vai autobuss, kas pieved ne tuvāk kā 30 km attālumā, līdz viena no Inku ceļu sākumiem. Pats Maču Pikču arī maksā ap $60, kas mūsu budžetam bija pilnīgi nepieņemami.
Pateicoties mūsu jaunajiem kompanjoniem, atradām ļoti lētus vietējos (ne tūristu) autobusus līdz Ollantaytambo, kur ar otro piegājienu (pirmajā mūs noķēra un izraidīja) ielavījāmies arī šejienes inku pilsētas drupās. Šeit gan jāpiebilst, ka iekšā patrulējošie apsargi mūs ātri sazīmēja, tomēr izrādījās uzpērkami un pa ļoti lētām naudiņām mums izdevās izdiņģēt palikšanu. Pilsēta patiešām iespaidīga, kārtējo reizi inkorporē sevī milzīgu kalnu, kas nodrošina aizsardzību un arī mielo acis ar neticamiem skatiem.
Tālākdošanās no Ollantaytambo gan nesanāca tik gludi, kārtējais applūdušais ceļš liedz kursēt autobusiem, un nakti nācās pārlaist pilsētā. Kāds ļoti draudzīgs un cienījama vecuma piedzērājs mums piedāvāja palikt savā pagalmā, tomēr, kad devāmies pēc mantām, šis škiet pārdomāja un ļoti komiskā kārtā laidās lapās. Nekad nebijām redzējuši tik ātri skrienošu alkohola reibumā esošo. Tad nu nācās guļvietu rast bērnu rotaļu laukumā, kur vietējie puišeļi mūs, svešķermeņus, no rīta sagaidīja ar nelielu akmeņu krusu, sak: “ir jau diena, jums jālasās lapās.” Gribu piebilst, ka Peru, atšķirībā no citām Latīņamerikas valstīm, dzīvo divas stundas pagātnē, kas nozīmē, ka šeit ļoti agri ir gaišs un ļoti agri (ap 18:30) arī satumst, laikam jau visi šeit jūtas cīruļi.
Lai nu kā, pēc puišeļiem pie mūsu teltīm atnāca draudzēties kāds ceļotājs, lai pastāstītu par lēto vietējo autobusu, kas mūs laipni aiztransportēja līdz Inku ceļa sākumam. Te nu kājām devāmies uz 30 km attālo Maču Pikču. Ceļš ir neticami skaists, cauri kanjonam, gar upi, gar sliedēm un caur tuneļiem. Pa ceļam bija daudz kaktusu ar gardiem augļiem, ko tad arī nomēģinājām. Garšīgi bez gala, tomēr tikai vēlāk vietējie mums pastāstīja pareizo tehniku, kā pie tiem tikt, jo mūsu nemākulības sekas bija mazas adatiņas, kas sadūrās pirkstos un, pats trakākais, arī mutē.
Kārtējā veiksme mums uzsmaidīja, pa ceļam satikta indiāņa veidā, kas mums pastāstīja, ka arī Inku ceļam ir biļešu kontroles punkts, ko tad nu veiksmīgi apgājām. Pēcāk vēl satikām no Makču Piču atgriežamies “kartes” čali, kurš pats, lai arī ” izredzētais” (t.i. ticis pie kartes), uz vietas bija nobijies un par ieeju samaksājis, tas viņam lika domāt, ka tie īstie izredzētie būsim mēs.
Pienākot tumsai, vēl nebijām galā, bet paveicās ieraudzīt skaistu iekaramo tiltu pāri pavadošajai upei, ko tad arī šķērsojām un meklējām nometnes vietu. Teltis uzslējām pašā kraujas malā, kas vēlāk naktī izrādījās ļoti baisi, jo vienā brīdī mūs pamodināja spēcīgs nogruvums, kas akmeņiem dārdot kratīja zemi zem telts. Izbīlis bija ne pa jokam – nācās pārcelties. No rīta mūsu biedri bija atraduši, ka tumsā celto nometni esam uzcēluši vien nieka pārsimts metru no kempinga, kura saimnieks mūs pacienāja ar brokastīm.
Devāmies tālāk, un pēc 5 km bijām sasnieguši Agua Caliente ciematu, kas atrodas Maču Pikču pakājē. Bija laiks likt lietā mūsu karti. Vispirms bija jāšķērso tilts pāri trakajai upei – vienīgā ieeja Maču Pikču. To apsargāja vīri ar automātiem, tomēr mūs tas neapturēja, un pēc kartes norādījumiem ņēmāmies apvārdot sargu, ka ejam tikai uz teritorijā esošo muzeju, nevis pašu Maču Pikču. Tikuši iekšā un pazūdot sarga skatienam, devāmies uz kāpnēm, kas ved uz pilsētu. Pa ceļam vēl nodrošinājāmies, izprasot izlietotās biļetes no pretimnācējiem. Šeit, starpcitu satikām arī brālīgo Igauņu pāri.
Tikuši gandrīz līdz augšai, sastapāmies ar acīmredzot spontāni radušos kontroles punktu, kam karte mūs nebija sagatavojusi, bet te veiksmīgi likām lietā izdinģētās biļetes, šis nemaz nepamanīja “izlietots” zīmogu uz tām. Nonākot līdz ieejām, mūs pārsteidza milzīgas lietus gāzes, kas mūs, plāni ģērbtos, pamatīgi izmērcēja un pēcāk pakļāva salam. Šis lietus arī piešķīra īpašu skatu, kad, vadoties pēc kartes norādījumiem, bijām izložņājuši un izkāpelējuši dubļainos džungļus, lai iekļūtu pilsētā. Dzeļoņdrāšu nodriskātās, dubļiem klātās drēbēs, mēs, četri varoņi pastaigājāmies kopā ar neskaitāmajām japāņu tūristu grupām, pa vienām no pasaules skaistākajām drupām.
Skati patiešām ir elpu aizraujoši, es pat teiktu neticami – tik neticami, kā visu to sagadīšanos kopums, kas bija mūs turp nogādājis. Pārguruši, pārsaluši, bet laimīgi devāmies lejā, pārlaidām nakti Agua Caliente hostelī un no rīta devāmies uz 10 km attālo Hidroelectrica pilsēteli, kur pēc jaunākās informācijas bija pieejami autobusi uz Kusko. Tā bija tiesa, autobusi bija. Šeit sākās visu laiku visbaisākais autobusa brauciens, ko vien var iedomāties. Pirmās divas stundas brauciens vijas pa ļoti šauru grants ceļu, gar pašu bezdibeņa malu. Skats pa logu lielākoties ir lidmašīnas cienīgs, šofera izvēlētais braukšanas režīms – arī. Un, kad pēc šīm stundām, liekas, ka trakākais ir aiz muguras, sākas iespaidīgākais kalnu ceļš, kādu vien var iedomāties. Iepriekšminētie bezdibeņi liekas vien tādas mazas bedrītes uz jauno fona.
Kulminācija ir 4300 m augstas kalnu pārejas šķērsošana, kur esam vienā augstumā ar mūžīgo ledāju klātajām virsotnēm. Pa ceļam vēl nākas izbraukt cauri aktīvam nogruvumam, kur pa akmenim pat ķer mūsu autobusa sānus. Kā smejoties liktenim sejā, vai arī patiešām pilnībā apzinoties pasīvās drošības iluzoro statusu šādā ceļā, visas drošības jostas bija smuki aizbāztas aiz atzveltnēm un pasažieru dzīvības atdotas likteņa un kārtējā trakā šofera rokās.
Nieka 7 stundas aizritēja, lai pieveiktu baisos 200 km, bet nu esam atpakaļ Kusko un drīzumā dodamies uz Bolīviju. Tiekās!
Kruta Ruta 